Plūsmas mērīšanas attīstību var izsekot līdz seniem ūdens saglabāšanas projektiem un pilsētas ūdensapgādes sistēmām. Senajā romiešu Cēzara laikmetā iedzīvotāju dzeramā ūdens daudzuma mērīšanai izmantotas atveres plāksnes. Ap 1000. gadu pirms mūsu ēras senā Ēģipte izmantoja weir metodi, lai izmērītu Nīlas plūsmu. Manā valstī labi zināmais Dujiangyan ūdens konservācijas projekts izmanto ūdens līmeņa novērošanas ūdens daudzumu pie Ūdensvīra mutes un tā tālāk. 17. gadsimtā Torri lika teorētisko pamatu diferenciālā spiediena caurplūdes mērītājam, kas bija pagrieziena punkts plūsmas mērījumos. Kopš tā laika 18. un 19. gadsimtā sāka veidoties daudzu veidu plūsmas mērīšanas skaitītāju prototips, piemēram, weirs, tracer metodes, pito caurules, Venturi caurules, tilpuma, turbīnas un mērķa plūsmas mērītāji. 20. gadsimtā straujais plūsmas mērīšanas pieprasījuma pieaugums procesu nozarē, enerģijas uzskaitē un pilsētas komunālajos pakalpojumos veicināja strauju skaitītāju attīstību. Mikroelektronikas un datortehnoloģiju straujā attīstība ievērojami veicināja skaitītāju nomaiņu, un pēc lietus ir izauguši jauni plūsmas mērītāju veidi kā bambusa dzinumi. . Līdz šim ir teikts, ka simtiem plūsmas mērītāju ir tikuši tirgū, un ir sagaidāms, ka tiks atrisinātas daudzas sarežģītas problēmas lauka lietošanā.
Plūsmas mērīšana ir zinātne, kas pēta materiālu kvalitātes izmaiņas. Kvalitatīvu savstarpējo pārmaiņu likums ir lietu attīstības pamatlikums. Tāpēc mērījuma objekts neaprobežojas tikai ar tradicionālo cauruļvada šķidrumu. Pastāv plūsmas mērīšanas problēma visur, kur jums jāapgūst daudzuma maiņa. Plūsmas ātrums, spiediens un temperatūra ir uzskaitīti kā trīs galvenie noteikšanas parametri. Noteiktam šķidrumam, ja vien šie trīs parametri ir zināmi, enerģiju, ko tas ir, var aprēķināt. Šie trīs parametri jāizmanto enerģijas pārveidošanas mērījumos. Enerģijas pārveidošana ir visu ražošanas procesu un zinātnisko eksperimentu pamatā, tāpēc visplašāk tiek izmantoti plūsmas un spiediena un temperatūras instrumenti.